Es lēni apgāju viņai apkārt, katrs solis bija apzināts. Es zināju, ka klusums starp mums ir daļa no spēles — un viņa to juta.

— Apsēdies, — es teicu stingri, un viņa paklausīja bez vārda.

Es nostājos viņas priekšā, rokas kabatās, un vienkārši vēroju. Viņas elpa kļuva straujāka, bet viņa neuzdrošinājās kustēties. Gaidīšana bija mans ierocis, un es to izmantoju.

Es pieliecos, pietuvojoties tik tuvu, ka sajutu viņas siltumu, bet nepieskāros.

— Tu vēlies, lai es turpinu, vai ne? — es iečukstējos, un viņas klusais pamājums bija viss, kas man vajadzīgs.

— Tad tu gaidīsi, līdz es teikšu, — es noteicu, atkāpjoties un atstājot viņu ar sajūtu, ka katra sekunde bez manas tuvības ir gandrīz neizturama.

Es redzēju viņas skatienā to, ko gribēju — pilnīgu nodošanos.